Informācija par Rīgu
 Teritorija un
administratīvās robežas
vēsturiskā skatījumā
Rīgas pilsēta veidojusies Daugavas labajā krastā,
apmēram 15 km attālumā no upes ietekas jūrā. Pilsētas
dienvidu un austrumu dabiskā robeža bija Daugavas pieteka Rīgas
upe, vēlāk saukta arī par Rīdzeni, vai, tai sašaurinoties, Rīdziņu.
Netālu no Rīgas upes ietekas Daugavā bija izdevīga vieta ostai
paplašinājums, ko sauca par Rīgas ezeru.
Vēsturiskais
centrs
Vēlākais pilsētas
vēsturiskais centrs bija apdzīvots jau 12. gadsimtā. Te atradās
vietējo iedzīvotāju ciemi: viens pie t.s. Rīgas ezera, otrs pie
Rīgas upes ietekas Daugavā. Šo ciemu tuvumā savas mītnes iekārtoja
pirmie vācu ienācēji un citi ieceļotāji, savām pirmajām
būvēm apkārt uzberot zemes valni un uzceļot koka pāļu žogu
palisādi. Lai pilsētu vairāk nocietinātu, 1207. gadā jau tika celts
mūris, kuru 1210. gadā pagarināja līdz Daugavai. Tagad nocietinājumu
siena ieslēdza arī vietējo iedzīvotāju ciemus, bet kopš 1234. gada
mūris apjoza arī pilsētas ziemeļu daļu. Tādējādi 2,2 km garais mūris
norobežoja no apkārtnes 28 ha lielu pilsētu.
Jau
15. gadsimtā pilsētai sauszemes pusē aiz Rīdzenes upes papildus
mūrim sāka būvēt nocietinājumu valni, kas šajā Rīgas daļā tika
pabeigts 1554. gadā. Pilsētas teritorija palielinājās līdz 35 ha,
bet iedzīvotāju skaits 1558. gadā sasniedza 12000.Pilsētas platība
līdz nocietinājumu sistēmas likvidēšanai vairs nemainījās.
Iedzīvotāju skaits pieauga un 1844. gadā vaļņu ieskautajā
teritorijā, t.s. iekšpilsētā jeb Iekšrīgā, dzīvoja 14337 cilvēki.
Pilsētas augšanas iespējas bija izsmeltas.
|
Rīga ap 1840.
gadu |
 |
Avots: "The Art Nouveau Architecture
of Riga", Exhibition catalogue, Rīga, 1998
Rīgas
pilsētas lauku novads
Pilsētas lauku novada
veidošanās sākums avotos neatspoguļojas. Pirmo reizi par šo
teritoriju, kur pilsētai bija īpašas tiesības, tika spriests 1226.
gada 15. martā sastādītā dokumentā, apstiprinot pilsētas lauku
novada robežas.
Pilnā mērā izmantot šo
lauku teritoriju pilsētas vajadzībām traucēja tas, ka pilsētas zemju
vidū atradās domkapitula, ordeņa un klosteru zemes. Pilsēta centās
savus īpašumus palielināt, un visbiežāk tas izdevās, tikai tos
atpērkot. Labvēlīgi apstākļi šādai zemju iegūšanai radās Livonijas
kara pirmajos gados, kad ordenis pārdzīvoja lielas naudas grūtības
un pārdeva zemes īpašumus Rīgas pilsētai. Dažas teritorijas pilsētai
1621. gadā piešķīra arī Zviedrijas karalis.
Vairāku gadsimtu laikā Rīgas
patrimoniālapgabals no pavisam mazapdzīvotas teritorijas pārveidojās
par nevienmērīgi, bet Rīgas pievārtē intensīvi apdzīvotu teritoriju.
Uz patrimoniālapgabala zemes rēķina attīstījās Rīgas priekšpilsētas.
Priekšpilsētas
Dažas blīvāk apdzīvotas
vietas ārpus pilsētas mūra avotos minētas jau kopš 14. gadsimta.
Sākot ar 17. gadsimtu, apdzīvotība pie Rīgas kļuva blīvāka un
iezīmējās topošo priekšpilsētu galvenie veidošanās virzieni, kas
sakrita ar nozīmīgākajiem satiksmes ceļiem.
1626. gadā, kad zviedri
bija iekarojuši Rīgu, priekšpilsētas norobežoja ar palisādēm, kuras
veidoja Rīgas ārējo nocietinājumu joslu. Vaļņos un palisādēs
iekļautās teritorijas platība bija 226 ha.
1772. gadā pilsētas
valņu priekšā izveidoja 400 m platu neapbūvētu joslu esplanādi, un
1784. gadā palisādēs iekļautā pilsētas teritorija Daugavas labajā
krastā sasniedza jau 440 ha. Cilvēki turpināja apmesties pilsētas
tuvumā arī ārpus palisādēm, un 1808. gadā nozīmi zaudējušās
palisādes nojauca. Divu gadsimtu laikā priekšpilsētas gan
teritorijas, gan apdzīvotības ziņā bija ievērojami pārsniegušas
iekšpilsētu.
Lēnāk veidojās Pārdaugava un vēl 18. gadsimtā
tā mazāk līdzinājās priekšpilsētai, vairāk atsevišķām blīvi
apdzīvotām vietām.
Administratīvais
iedalījums un robežas
Līdz 18. gadsimta 80.
gadiem pilsētas administratīvās robežas faktiski sakrita ar ārējo
nocietinājumu palisāžu robežu. Izmaiņas radās 1787. gadā, kad uz
Rīgu attiecināja Krievijas policijas noteikumus, kas pilsētu un
priekšpilsētas sadalīja daļās un kvartālos, tādējādi nosakot
pilsētas policijai pakļautās teritorijas robežas. Tās būtu jāuzskata
par Rīgas administratīvo robežu priekštecēm. Policijas novads bija
3300 ha liels.
1828. gadā Rīgas pilsētas teritorijai t.s.
pilsētas policijas iecirknim pirmo reizi oficiāli noteica robežas,
nošķirot pilsētas policijai pakļauto teritoriju no lauku policijai
pakļautā patrimoniālapgabala. Rīgas un tās priekšpilsētu kopējā
platība tagad sasniedza ap 5200 ha.
Pilsēta bez vaļņiem
19.
gadsimtā Rīga varēja augt un attīstīties tikai uz priekšpilsētu
rēķina. Gadsimta vidū vaļņu ietvertā pilsēta vairs bija tikai
niecīga daļa no priekšpilsētām. Vaļņu sistēma arī militāri bija
novecojusi, tādēļ 1857.-1863. gadā nojauca vaļņus pilsētas austrumu
pusē, un Iekšrīga apvienojās ar Ārrīgu. Rīga strauji izauga par
lielpilsētu. Iedzīvotāju skaits palielinājās no 61800 1857. gadā
līdz 517000 1913. gadā.
|
Rīgas pilsētas centra
rekonstrukcijas galvenais plāns 1856.
gads |
 |
Avots:
"The Art Nouveau Architecture of Riga", Exhibition
catalogue, Riga, 1998
Tomēr pilsētas
teritorija nebija kompakta, robežas bija nenoteiktas. 1877. gadā,
ieviešot Krievijas pilsētu likumu, Rīgas administratīvajai pārvaldei
pakļāva atsevišķas teritorijas no patrimoniālapgabala. Līdz ar to
praksē tika izjauktas starp pilsētu un lauku novadu 1828. gadā
noteiktās robežas un pilsētas administratīvā vara pārzināja plašāku
teritoriju nekā pilsētas policija.
Robežu jautājums vēl
vairāk sarežģījās 1888. gadā pēc Baltijas policijas iestāžu
reformas, kad daļu no patrimoniālapgabala, kas bija vairāk apbūvēta
un neietilpa muižu zemēs (ap 19000 ha) nodeva Rīgas pilsētas
policijai. Tādējādi 20. gs, sākumā Rīgas robežas joprojām juridiski
aptvēra 5200 ha, bet faktiski pilsētas administratīvajām iestādēm
bija pakļauta lielāka teritorija ap 9014 ha.
Rīgas
teritorija Latvijas Republikas laikā (1918-1940) un pilsētas
zemes
1924. gada 24. februārī
Saeimas pieņemtais Likums par Rīgas pilsētas administratīvajām
robežām juridiski apstiprināja gandrīz 100 gados izveidojušās
jaunās robežas. Pilsētas robežās tika iekļautas plašas teritorijas
Pārdaugavā (t.sk. Bolderāja, Daugavgrīva, Kleisti, Buļļu un
Zolitūdes muižas, Lielā un Mazā Dammes muiža, Anniņmuiža,
Šampēteris) un Daugavas labajā krastā (t. sk. Ķengarags, Dreiliņi,
Vecmīlgrāvis, daļa Mangaļsalas). Rīgas teritorija sasniedza 20580
ha. 1927. gadā pilsētai pievienoja Jaunciemu un Ādažu pagasta daļu,
bet 1934. gadā Dreiliņu pagastā esošo Burharda muižas zemi. Līdz
ar to pilsētas teritorija 1939. gadā sasniedza jau 21078
ha.
Nodibinoties Latvijas
valstij, Rīga mantoja lielus zemes īpašumus, kurus tā bija ieguvusi
iepriekšējos gadsimtos (86438 ha). No īpašumā esošajām zemēm lielākā
daļa (82768 ha) atradās ārpus pilsētas robežām, bet tikai 3670 ha
ietilpa pilsētas administratīvajās robežās. Latvijas valdības
veiktās Agrārās reformas rezultātā situācija ar pilsētas zemēm
izmainījās. 1938. gadā administratīvajās robežās pilsētai piederēja
6800 ha, bet ārpus tām 78130 ha. Ap 45000 ha no īpašumiem aizņēma
meži. Daļu no zemēm pilsēta pārdeva apbūves vajadzībām, veicinot
ģimenes māju celtniecību. Šais gados izveidoja arī 7500 ģimenes
dārziņu, kurus par nelielu atlīdzību iznomāja mazturīgām
ģimenēm.
1940. gada totālā nacionalizācija visus
pilsētas īpašumus likvidēja.
Rīgas
teritorijas un administratīvā iedalījuma izmaiņas pēc 1940.
gada
Rīga pēc tās okupācijas,
atbilstoši PSRS pastāvošajai pārvaldes sistēmai tika mehāniski
sadalīta sešos administratīvi teritoriālos rajonos. Daugavas
kreisajā krastā izveidoja Ļeņina un Sarkanarmijas, bet labajā
Kirova, Proletāriešu, Maskavas un Staļina rajonu. Lai gan vācu
okupācijas vara šo iedalījumu atcēla, pēc Sarkanās armijas
ienākšanas 1944. gadā administratīvi teritoriālais iedalījums tika
atjaunots. Pēckara gados rajonu robežas, skaits un nosaukumi
vairākas reizes mainījušies. Līdz ar 1969. gadā veikto
administratīvā dalījuma maiņu izveidotie 6 rajoni teritoriāli visumā
atbilst mūsdienu iedalījumam. Atmodas gados ar 1990. gada 28.
decembra Augstākās padomes lēmumu tiem tika piešķirti jauni
nosaukumi, kas ir spēkā arī patlaban.
Pēckara periodā Rīgas administratīvo robežu
paplašināšana notikusi vairākkārt, pēdējā 1976. gadā. Tādējādi
pilsētas teritorija paplašinājās līdz 30716 ha, un tāda tā ir
saglabājusies arī 21. gadsimta sākumā.
Avots: Rīgas pārvalde astoņos
gadsimtos, 2000
|
|
Pēdējoreiz veiktas
izmaiņas: 22.11.2004.
|
|
